Ziemassvētku eglītes vēsture

Pirmā Ziemassvētku eglīte

Par Ziemassvētku eglītes dzimteni oficiāli apstiprināta Vācija, konkrēti – Strasbūras pilsēta. Kāds pilsētas viesis 1605.gadā aprakstījis, ko novērojis vietējo iedzīvotāju mājokļos: viņi izrotājuši baltegles ar āboliem, konfektēm, cukurgraudiem, riekstiem un papīra ziediem. No Vācijas šī tradīcija izplatījās visās Ziemeļvalstīs un zemēs ap Baltijas jūru, tostarp tagadējā Latvijas teritorijā, un vēlāk – visā Eiropā.

Jau sen pirms Kristus dzimšanas egle bija iecienīts koks dažādos pagānu rituālos. Senajā Romā egles un citus mūžzaļos kokus rotāja dažādu dzīru laikā, kas notika par godu romiešu dieviem. Senie ķelti ziemas saulgriežu laikā kāra egles zaros ziedojumus dievībām. Izplatoties kristietībai, egles rotāšanas tradīcija ieguva jaunu jēgu un veidolu.

Pastāv leģenda, ka Kristus dzimšanas naktī visa dzīvā radība nāca pie Viņa ar dāvanām. Palma atnesa dateles, vīģeskoks – svaigas vīģes, vīnogulājs – vīnogu ķekarus, vienīgi eglei nebija nekā ko dot. Tā noskumusi stāvēja nomaļus, līdz par viņu iežēlojās eņģelis. Viņš pavēlēja zvaigznēm nostāties ap egles kuplajiem zariem un spoži mirdzēt. Kad bērns Jēzus ieraudzīja debesu spīdekļu apgaismoto koku, Viņš pasmaidīja un to svētīja. Tāpēc Ziemassvētku egles zaros liek sveces un dažādas spožas rotas, lai tās izstarotu gaismu kā senajā Svētajā naktī.

Cits nostāsts liecina, ka eglīte par Ziemassvētku koku kļuvusi 7.gadsimtā Anglijā, Devenšīrā, kad mūki stāstījuši ļaudīm par Svēto Trīsvienību un egli tās trīsstūrveida formas dēļ lietojuši kā uzskatāmu līdzību. Laikam ritot, radusies jaunāka leģenda, kas saistās ar Svēto Francisku (1181-1226), kurš savu mūžu pavadījis Itālijas vidienē. Svētais reiz Ziemassvētku naktī mežā, kur bijusi izveidota silīte ar Jēzus bērnu, salicis svecītes apkārtējās eglēs.

Vēsturnieku pētījumi pirmās eglītes meklējumos mūs atved līdz Rīgai. Pirmās liecības, ka Ziemassvētkos rotāta eglīte, saglabājušās no 1476.gada. Ir ziņas, ka Melngalvju brālības biedri Ziemassvētku ceremonijas laikā izmantojuši mūžzaļu koku, kas, svētkiem beidzoties, ar dziesmām un dejām iznests laukā no svinību nama un sadedzināts. Tomēr nav skaidri zināms, vai šis mūžzaļais koks tiešām bijusi egle. Ir nostāsti arī par to, ka Melngalvju brālības dalībnieki paši veidojuši stilizētu koku, sakarinot tajā papīra un auduma strēmeles, sausos ziedus, salmu lelles, iespējams, arī ābolus un citu gardumus. Ir arī skaidrojums, ka dokumentos aprakstīts nevis Ziemassvētku, bet Vastlāvju jeb Meteņu svinības, kuru beigās sadedzināta eglīte.

Eksistē liecības, ka pirmā svētku eglīte rotāta Vācijā, Švarcvaldē 1419.gadā. Tur Svētā Gara slimnīcā ar āboliem, piparkūkām un riekstiem eglīti izrotājuši Freiburgas beķeru brālības biedri.

Viens no pazīstamākajiem nostāstiem, kuru joprojām pirms Ziemassvētkiem popularizē plašsaziņas līdzekļi, sevišķi Amerikā, arī vēsta par Rīgu. 1510.gadā ievērojamais baznīcas reformators Mārtiņš Luters, kurš tolaik esot dzīvojis Latvijā, gājis pa piesnigušu mežu netālu no Rīgas un vērojis, kā mēness un zvaigžņu gaismā mirdz egļu skujas. Viņš nolēmis šo skaistumu aiznest bērniem – nocirtis eglīti un mājās izrotājis to ar svecītēm, kuru liesmiņas atgādinājušas zvaigžņu spulgošanu. Tomēr, papētot Lutera biogrāfiju, kļūst skaidrs, ka šis stāsts nevar būt patiess, jo 1510.gadā Mārtiņš Luters dzīvojis Vācijā, būdams iesvētīts augustīniešu mūka kārtā, kas nozīmē, ka ģimenes viņam vēl nebija.

Cits nostāsts par 1510.gadu ziņo, ka Ziemassvētku vakarā Doma laukumā eglīti apr papīra ziediem izrotājuši Rīgas amatnieki.

Lielbritānijā tradīcija rotāt eglīti ienāca tikai 19.agsimtā. Pie Vindzoras pils pirmo Ziemassvētku egli lika novietot karalienes Viktorijas vīrs princis Alberts, kurš bija vācietis.

Latvijas pilsētās paraža uz Ziemassvētkiem rotāt eglīti ieviesās 19.gadsimttā, pārmantojot to no Latvijā mītošajiem vāciešiem, bet laukos – tikai 20.gadsimta 20.gados.*
 


 
Avots: G.Pitkevica „Lielā Ziemassvētku grāmata”, Apgāds Zvaigzne ABC, SIA.
Created with Mozello - the easiest way to create a website.

 .